Slimība

„Lai gan ērču encefalīts ir bijis aprakstīts jau kopš 1931. gada, šī bīstamā encefalīta forma ilgu laiku ir bijusi nepietiekami novērtēta.” (C. Kunz, MD, viens no Rietumeiropas pirmās ērču encefalīta vakcīnas izgudrotājiem, Vīne)

Ērču encefalīts ir vīrusu slimība, ko pārnēsā ērces. Šī slimība bojā nervu sistēmu un var izraisīt gan vāju, gan stipru saslimšanu ar neatgriezeniskām sekām, kā uzmanības koncentrācijas problēmām, paralīzi un depresiju. Aptuveni katrs simtais gadījums beidzas ar saslimušās personas nāvi.

Augsta riska zonas
Ixodes ricinus ērce (suņu ērce) ir izplatīta visā Eiropā. Ērču encefalīta endēmiskie reģioni sniedzas cauri Eiropai: no Horvātijas, Slovēnijas, Ungārijas, Šveices un Austrijas pāri Slovākijai, Čehijai, Vācijai, Polijai un Skandināvijai (Zviedrija, Somija) līdz Baltijas valstīm un Krievijai (ieskaitot Sibīriju). Ērces dzīvo mežu izcirtumos un pļavās.

„Ērču encefalīts ir endēmisks 27 Eiropas valstu reģionos, un katru gadu mēs atklājam jaunus riska apgabalus.” (J. Süss, PhD, Jēna)

Ērču encefalīta vīruss ir bieži izplatīts endēmiskos reģionos sekojošās valstīs:

Albānija	Igaunija	Serbija
Austrija	Itālija	Slovākija
Baltkrievija	Krievija	Slovēnija
Bosnija	Latvija	Somija (dienvidrietumu krasts)
Čehija	Lietuva	Šveice
Dānija (Bornholmas sala)	Lihtenšteina	Ukraina
Francija	Norvēģija	Ungārija
Grieķija	Polija	Vācija
Horvātija	Rumānija	Zviedrija

Ne katra ērce pārnēsā bīstamo ērču encefalīta vīrusu, taču inficēšanās biežums dažos augsta riska reģionos var būt ievērojams. Dažos reģionos ērces var atrast līdz pat 1800 augstumā virs jūras līmeņa; inficēšanās ar ērču encefalīta vīrusu ir novērota līdz pat 1300 metru augstumā.

Kur slēpjas ērces?
Daudzi cilvēki domā, ka ērces krīt no kokiem. Patiesībā tās dzīvo augsnē un, meklējot organismus (cilvēkus, dzīvniekus) asins sūkšanai, pa zāli vai krūmiem uzrāpjas ne augstāk par 20 līdz 70 cm. Tādējādi mēs pie ērcēm parasti tiekam dabā, brienot cauri zālei vai krūmiem meža takās, vai arī staigājot pa mauriņu dārzā. Ērcēm ir uz temperatūru reaģējoši ožas jutekļi, kas atrod „upuri”. Daudzi inficēti cilvēki nespēj atcerēties, ka viņiem kādreiz būtu piesūkušās ērces, jo tās ir ļoti sīkas.

Pirmie klīniskie un epidemioloģiskie novērojumi par ērču encefalīta izplatību Eiropā tiek piedēvēti Dr. Johanam Šneideram 1920. gadu sākumā. 1956. gadā viņam izdevās izolēt vīrusu un sīkumos aprakstīt slimības gaitu. Tā kā ērču parādīšanās bija sezonāla no aprīļa līdz jūnijam, šī slimība tika dēvēta par „pavasara-vasaras meningoencefalītu” (vāciski – Frühsommer-Meningoencephalitis jeb FSME), bet biežāk saukta par „ērču encefalītu”.
Dr. Kristians Kuncs no Virusoloģijas Universitātes Vīnē, pamatojoties uz daudziem zinātniskiem darbiem un atklājumiem par ērču encefalītu, izstrādāja vakcīnu, kas pirmo reizi tika nozīmēta 1970. gados.

Lyme borreliosis ir cita ērču pārnesta slimība ar vēl augstāku epidemioloģisko raksturu nekā ērču encefalīts. To izraisa Borrelia baktērija, un to var ārstēt ar antibiotiku devām, turpretī pret ērču encefalītu nepastāv efektīvas terapijas.